Pats šo zvēru nelietoju, bet reģistrējies esmu un pa brīdim arī iebrienu, palasu ko citi sarakstījuši. Esmu ievērojis, ka pat slavenības pievērsušas uzmanību šai lietai. Protams, slavenības arī ir tikai cilvēki un viņiem ir līdzīgas intereses. Cilvēkiem patīk, ja par viņiem atceras un interesējas. Tas ir viņu dabā, censties būt pamanītam. Neticu, ka kāds to dara tikai dēļ sevis, jo maz ticams, ka tu pats savas ziņas lasīsi, kas rakstītas dažas dienas atpakaļ. Ziņās nav dziļu domu vai satura, protams, ir izņēmumi. Ir kas cenšas izkliegt savu domu tā lai tam būtu kaut kāda jēga.

No kaut kurienes internetā nokopēju šo citātu (lapa kur ņēmu jau bija aizguvusi tos no citas vietas nenorādot no kurienes):

The clinical psychologist Oliver James has his reservations. “Twittering stems from a lack of identity. It’s a constant update of who you are, what you are, where you are. Nobody would Twitter if they had a strong sense of identity.”

un

“Using Twitter suggests a level of insecurity whereby, unless people recognise you, you cease to exist. It may stave off insecurity in the short term, but it won’t cure it.”

Tomēr vai šī nodarbe ir kas jauns? Nav jau tā, ka mēs pirms tam nesazinājāmies ar līdzīgu veidu. Kaut vai tajā pašā myspace varēja rakstīt ko šobrīd dari vai atrodies, vai arī kā jūties dotajā brīdī. Arī draugiem.lv nav nekāds izņēmums, ļoti daudzi vietā kur jāraksta sava dzīves vieta, raksta pavisam ko citu. Visādas dumjības kā dziesmas kas šobrīd tīk vai to, ka patīk kaimiņu Toļiks. Var jau teikt, ka tas galīgi nav kā twitter pakalpojums, bet es domāju, ka tas ir tas pats. Tā ir cenšanās sevi kaut kā pierādīt un parādīt pasaulei, ka tu vēl esi un eksistē. Šobrīd, ja tevi nevar atrast internetā vai sazvanīt, tas praktiski nozīmē, ka tu neeksistē. Cilvēki daudz retāk iet ciemos, satiekas dzīvē. Tas viss notiek dēļ tā, ka cilvēks jūtas pilnīgi gandarīts ar to, ka tiek atpazīts interntetā. Viņam pietiek ar tiem “draugiem” ko var satikt onlainā jebkurā laikā neizejot no mājas. Vēl labāk, nevajag pat celties no krēsla.

Protams, visam pasākumam droši vien ir arī kāda pozitīvā puse. Var iegūt jaunus draugus un varbūt pat ar tiem tikties reālajā dzīvē. Var uzzināt jaunumus, tādus kas tevi interesē, jo pēc būtības tev twitterdraugi būs ar daudz maz līdzīgām interesēm. Var arī iesaistīties kādā diskusijā. Esmu arī ievērojis, ka cilvēki prasa padomus vai tieši otrādi, dod kādam padomu. Manuprāt, tas ir samērā lieliski.

Es nenosodu nevienu, kas lieto Twitter, arī man ir visādi ieradumi. Līdzīgu rakstu, protams, varētu arī raktīt par praktiski jebkuru sociālo lapu.