Tā kā pēdējā laikā esmu iegājis tādā rutīnā, ka laiks skrien nemanot, tad nu nolēmu, ka vajag ko darīt lietas labā. Savādāk šitas debīlais rudens laiks mani nomocīs līdz galam. Un kas var būt labāks un trakāks par gumijlēkšanu? Sacīts, darīts, aizlaižam uz Siguldu. Nedaudz līst un jau pavisam tumšs, bet tas mūs nebiedē. Nopērkam biļetes. Tur jānorāda adrese. Tā kā mēs bijām trīs, pārējie 9 (kopā jābrauc 12 cilvēkiem) bija sveši. Interesanti kaitināt svešos. Jokojām, ka adrese vajadzīga tāpēc, lai zinātu kur nogādāt mirstīgās atliekas pēc kritiena bez gumijas. Pēc kāda laiciņa viesiem iedeva aprīkojumu un vajadzēja kāpt vagoniņā. Beidzot iestājās neliela panika. Bet atpakaļceļa vairs nav. Nekas. Mērķis nosprausts un tas jāsasniedz. Aizbraucām līdz vietai kur apakšā tek Gauja un tad viens pēc otra lēcām. Pirmie lēca mazākie, tad lielie. Lai mazāk jādomā, centos tikt rindā ātrāk. Viss ir ok līdz brīdim kamēr pieej pie vagoniņa durvīm. Tajā brīdī visa dzīve paskrien gar acīm. Parasti visiem skaita līdz trīs un tad jālec, paša vai pret paša gribu, bet jālec. Izdomāju, ka nav jēgas sevi mocīt un lēcu uzreiz. Ko tur gaidīt, jo liekas, ja kāds grūž, ir trakāk. Pirmā sekunde paiet domājot vai gumija vispār ir piestiprināta pie kājām, jo ir tāds kā brīvais kritiens un neko nevar just. Tad jau esi lejā, kādus trīs metrus no ūdens un dēļ gumijas lido augšā. Tā parīs reizes līdz beidz šupoties un tad nolaiž zemē.

Tā kā mēs lēcām tumsā, nelikās tik traki, mums teica, ka dienā esot daudz bailīgāk, jo var redzēt cik augstu esi un cik tālu var redzēt. Naktī redzēt var tik tiltu pa kuru brauc mašīnas.

Šī, cik atceros, ir ekstrēmākā lieta ko esmu darījis. Nenožēloju tos 20Ls ko nācās maksāt par pāris sekunžu prieku. Droši vien kādreiz lēkšu vēlreiz.

Tiem kas ar vēlas, iesaku!

1 komentârs